Vai Eiropa nemanot ieslīgst ekonomikas lejupslīdē?
Eiropas ekonomika neatrodas ekonomiskā krīzē šā jēdziena ierastajā izpratnē.
Daudzi Eiropas uzņēmumi ir nozīmīgi eksportētāji pasaules tirgū, mājsaimniecībām ir ievērojama turība, un Eiropas Savienība (ES) joprojām ir viens no pasaules lielākajiem un turīgākajiem tirgiem. Tajā ietilpst 27 valstis ar vairāk nekā 450 miljoniem iedzīvotāju, un saskaņā ar jaunākajiem Eurostat datiem to kopējais iekšzemes kopprodukts (IKP) faktiskajās tirgus cenās sasniedz gandrīz 19 triljonus eiro.
Tomēr ekonomikas lejupslīde reti sākas ar kādu pēkšņu, dramatisku paziņojumu vai notikumu. Biežāk tā piezogas nemanāmi: ražīguma pieaugums laika gaitā kļūst nedaudz lēnāks, investīciju kapitāls aizplūst citur, daudzsološi uzņēmumi nespēj pietiekami izvērst darbību, energoietilpīgas nozares zaudē tirgus daļu, bet dzīves līmenis pamazām sāk atpalikt no konkurentiem.
Raugoties no šāda skatpunkta, Eiropai ir pamats bažām.
Eiropas Komisija prognozē, ka ES reālais IKP 2026. gadā pieaugs tikai par 1,1 %, bet 2027. gadā — par 1,4 %. Eirozonā izaugsme gaidāma attiecīgi aptuveni 0,9 % un 1,2 % apmērā. Vēl satraucošāka ir situācija ražīguma jomā. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) jaunākie dati liecina, ka ražīguma rādītāji Eiropā būtiski atpaliek no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV).
Tieši ražīgums galu galā nosaka, cik lielas algas ekonomika spēj nodrošināt strādājošajiem un cik daudz tā var atvēlēt publiskajiem pakalpojumiem, aizsardzībai un sociālās labklājības sistēmas uzturēšanai, vienlaikus neveicinot inflācijas kāpumu. Vājais ražīgums ir pamatā lielākajai daļai Eiropas ekonomisko izaicinājumu.
Investīciju nozīme
Valsts — vai vesels kontinents — nevar ilgstoši pārdalīt labklājību, ja laika gaitā to rada arvien neefektīvāk. Tāpēc ir vajadzīgas investīcijas.
Eiropas uzņēmumi nav pārstājuši investēt. Eiropas Investīciju bankas (EIB) jaunākajā investīciju apsekojumā konstatēts, ka 86 % ES uzņēmumu turpina ieguldīt. Arī ģeneratīvo mākslīgo intelektu Eiropas uzņēmumi ievieš aptuveni tikpat aktīvi kā uzņēmumi ASV.
Taču kas notiek pēc tehnoloģiju ieviešanas? EIB dati liecina, ka ASV uzņēmumi biežāk ievieš inovācijas un par prioritāti izvirza jaudu palielināšanu.
Eiropas problēma ne vienmēr ir spēja radīt izgudrojumus. Tās problēmas ir izgudrojumu pārvēršana komerciāli veiksmīgos produktos un pakalpojumos, darbības mēroga palielināšana un kapitāla sadale.
Vai vienotais tirgus darbojas?
Eiropas lielākajai ekonomiskajai priekšrocībai vajadzētu būt tās vienotajam tirgum: vairāk nekā 450 miljoni patērētāju vienā ekonomiskajā blokā. Salīdzinājumam — ASV ir 340 miljoni patērētāju.
Tomēr aiz šā iespaidīgā iedzīvotāju skaita slēpjas pārsteidzoši spēcīgi šķēršļi starp dalībvalstīm.
Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pētījumos aplēsts, ka ES vēl pastāvošie iekšējie šķēršļi pēc savas ietekmes ir pielīdzināmi aptuveni 44 % muitas tarifam precēm un 110 % tarifam pakalpojumiem. Ja šos šķēršļus izdotos samazināt līdz līmenim, kas tuvāks šķēršļiem tirdzniecībā starp ASV štatiem, Eiropas ražīgums laika gaitā varētu būtiski pieaugt.
Eiropai kapitāla netrūkst
Eiropas sarežģītajā situācijā visvairāk sarūgtina tas, ka kapitāla tai netrūkst.
Eiropas Centrālā banka ziņo, ka 2026. gada aprīlī eirozonas mājsaimniecībām vien banku noguldījumos bija gandrīz 10 triljoni eiro. Turklāt mājsaimniecībām pieder arī akcijas, ieguldījumu fondu daļas, obligācijas, pensiju uzkrājumi, apdrošināšanas produkti un citi finanšu aktīvi. Saskaņā ar Eurostat publicētajiem datiem par 2024. gadu ES mājsaimniecību finanšu aktīvu kopējā vērtība sasniedz gandrīz 40 triljonus eiro. Eiropas Komisija uzskata, ka pat daļas šīs mājsaimniecību turības novirzīšana produktīvos ieguldījumos varētu ik gadu nodrošināt papildu investīcijas simtiem miljardu eiro apmērā.
Vienlaikus Eiropas Komisijas 2024. gadā publicētajā Dragi ziņojumā par Eiropas konkurētspēju tika lēsts, ka konkurētspējas atjaunošanai, vienlaikus finansējot vides un sociālo mērķu sasniegšanu, Eiropai ik gadu nepieciešamas papildu investīcijas 750–800 miljardu eiro apmērā.
Šie fakti atklāj krasu pretrunu: Eiropai ir milzīgi privātā sektora uzkrājumi un vienlaikus milzīga vajadzība pēc investīcijām. Problēma ir mehānismā, kam šie uzkrājumi būtu jāsavieno ar investīciju vajadzībām.
Sadrumstaloto kapitāla tirgu dēļ Eiropas uzkrājumi netiek efektīvi pārvērsti riska kapitālā uzņēmumiem, kas nākotnē varētu kļūt par pasaules tirgus līderiem. Eiropa ļoti labi prot radīt daudzsološus uzņēmumus. Taču pārāk bieži ASV labāk spēj tos finansēt brīdī, kad tie sāk izvirzīt vērienīgus izaugsmes mērķus.
Enerģētika ir Eiropas Ahilleja papēdis
Tūlītējā krīze pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, iespējams, ir mazinājusies, taču Eiropas strukturāli nelabvēlīgais stāvoklis nav zudis. Eiropas Komisijas dati liecina, ka rūpnieciskajiem patērētājiem gāzes un elektroenerģijas cenas joprojām ir ievērojami augstākas nekā daudziem ES galvenajiem tirdzniecības partneriem. Arī Eiropas izdevumi par fosilā kurināmā importu joprojām ir milzīgi.
Pāreja uz atjaunīgo enerģiju un mazoglekļa enerģiju ilgtermiņā varētu kļūt par nozīmīgu Eiropas konkurences priekšrocību. Taču šīs pārejas rezultātā galu galā ir jānodrošina bagātīgs, uzticams elektroenerģijas piedāvājums par pieejamu cenu. Dekarbonizācija, kas neuzlabo konkurētspēju, būtu ļoti dārgi iegūta uzvara.
Eiropa noveco
Eiropas iedzīvotāji noveco. Nākamajās desmitgadēs arvien mazākam strādājošo skaitam būs jāfinansē arvien lielāki izdevumi pensijām, veselības aprūpei un sociālajai aprūpei. Vienlaikus valdībām būtiski jāpalielina aizsardzības izdevumi un ieguldījumi infrastruktūrā, kā arī jāfinansē enerģētikas pārkārtošana.
Tāpēc Eiropas valdībām nākas meklēt sarežģītu līdzsvaru valsts finansēs, ja tās visas vienlaikus vēlas saglabāt pašreizējās valsts nodrošinātās labklājības sistēmas, palielināt aizsardzības izdevumus un segt pārejas izmaksas uz zaļo ekonomiku.
Taču bez straujāka ražīguma pieauguma agrāk vai vēlāk no kaut kā būs jāatsakās. Nodokļu paaugstināšana un valsts aizņemšanās palielināšana nevar bezgalīgi kalpot par risinājumu.
Eiropu vēl nevajadzētu norakstīt
Tomēr Eiropas norakstīšana būtu nopietna kļūda.
Diskusijas par konkurētspēju draud kļūt pārlieku pesimistiskas. Eiropai joprojām ir vairākas ļoti nozīmīgas priekšrocības:
- pasaules līmeņa universitātes un pētniecības iestādes;
- liels augsti kvalificētu darbinieku skaits;
- augsti attīstīta infrastruktūra;
- pasaules tirgū konkurētspējīgi ražošanas uzņēmumi;
- spēcīgas tiesiskās un politiskās institūcijas;
- milzīgi privātā sektora uzkrājumi;
- līderpozīcijas vairākās progresīvu rūpniecisko tehnoloģiju jomās;
- piekļuve vienam no pasaules lielākajiem patēriņa tirgiem.
Arī Eiropas uzņēmumi pielāgojas.
Iedrošinošus secinājumus sniedz EIB 2025. gada investīciju apsekojums, kurā no 2025. gada aprīļa līdz jūlijam tika aptaujāti vairāk nekā 12 000 ES uzņēmumu un vairāk nekā 800 ASV uzņēmumu: ģeneratīvo mākslīgo intelektu (MI) izmantoja 37 % ES uzņēmumu salīdzinājumā ar 36 % ASV uzņēmumu. Arī politikas veidotāji ir sākuši rīkoties un reaģēt uz šiem izaicinājumiem. ES ir sākusi īstenot iniciatīvas, kuru mērķis ir padziļināt kapitāla tirgus, atbalstīt jaunuzņēmumus un uzņēmumus straujas izaugsmes posmā, samazināt enerģijas izmaksas un mazināt administratīvo slogu.
Eiropai nepieciešamā rīcībpolitika
Nepieciešamie politikas pasākumi iezīmējas arvien skaidrāk. Eiropai ir jāveic šādi uzdevumi:
- Jāpabeidz vienotā tirgus izveide, īpaši pakalpojumu, finanšu, enerģētikas un digitālajā jomā.
- Jāizveido patiesi integrēti kapitāla tirgi, kas spēj Eiropas uzkrājumus novirzīt produktīvos ieguldījumos.
- Jāsamazina enerģijas izmaksas, vienlaikus paātrinot pāreju uz drošu energoapgādi no pašu enerģijas avotiem.
- Jāatvieglo veiksmīgu Eiropas uzņēmumu darbības mēroga palielināšana, nevis jārada apstākļi, kas uzņēmējiem liek kapitālu meklēt citur.
- Jāvienkāršo regulējums, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un strauji augošiem uzņēmumiem.
- Apņēmīgi jāiegulda mākslīgajā intelektā, digitālajā infrastruktūrā, prasmēs un pētniecībā.
- Pieaugot demogrāfiskajam spiedienam, jāveicina lielāka iedzīvotāju līdzdalība darba tirgū.
- Valsts izdevumos lielāks uzsvars jāliek uz investīcijām un infrastruktūru, kas palielina ražīgumu.
Neviens no šiem pasākumiem neprasa Eiropai atteikties no sava sociālā modeļa. Taču Eiropai ir jāatzīst ekonomikas pamatpatiesība: sociālā modeļa dzīvotspēja galu galā ir atkarīga no tā, cik daudz vērtības spēj radīt ekonomika, kura šo modeli finansē.
Eiropai laiks mosties
Tātad — vai Eiropa nemanot ieslīgst ekonomikas lejupslīdē?
Šāds risks pastāv, taču tas nav neizbēgams iznākums.
Eiropa joprojām ir milzīgs tirgus ar ievērojamām rūpnieciskajām un tehnoloģiskajām priekšrocībām un spēcīgu cilvēkkapitālu. Investīcijas ir izaugsmes dzinējspēks, un nākamajā desmitgadē lēmumi par ieguldījumiem arvien vairāk būs atkarīgi no tā, vai ES spēs savas esošās priekšrocības pārvērst augstākā ražīgumā un ilgtspējīgā ekonomikas izaugsmē ilgtermiņā.
Ekonomikas modinātājs jau skaļi zvana. Eiropai tagad jāizlemj, vai mosties vai vienkārši atlikt modinātāja zvanu uz vēlāku laiku.
Par autoru
Džo Nelliss (Joe Nellis CBE), Krenfīldas Vadības skolas pasaules ekonomikas emeritētais profesors, ir viens no Apvienotās Karalistes pieredzējušākajiem un pazīstamākajiem ekonomistiem. Viņam ir četrdesmit gadu pieredze Apvienotās Karalistes, Eiropas un pasaules makroekonomisko tendenču komentēšanā.
Nelliss regulāri komentē valsts mēroga presē, radio un televīzijā tādus jautājumus kā valsts investīcijas, IKP un izaugsme, nodokļi un ekonomika kopumā, kā arī tādus rādītājus kā inflācija, bezdarbs un procentu likmes.
Viņš ir publicējis 19 pētnieciskas un nozaru tematikai veltītas grāmatas un vairāk nekā 200 rakstu akadēmiskajos un profesionālajos žurnālos. Viņa pētījumi aptver uzņēmējdarbības attīstību mainīgajā pasaulē, analizējot makroekonomiku, valsts lomu, tehnoloģiju ietekmi, kā arī sabiedrības un demogrāfiskās tendences.
Saistītais saturs
